Jānis Vinters dosies uz Dakāru, lai uzkrātu pieredzi

Teksts, foto: Uldis Ķirsis
Datums: 29.11.2006.
Rubrika: Intervijas

Jānis ir līdz šim vienīgais motobraucējs, kurš piedalījies Dakāras rallijā. Janvārī būs jau ceturtā reize, kad Jānis stāsies uz starta līnijas; šoreiz gan viņš nebūs vienīgais, jo startēs kopā ar savu brāli Eināru Vinteru.

Ar kādu sporta veidu Tu īsti nodarbojies?

Enduro, endurokross ir tās disciplīnas, kas patīk visvairāk. Rallijs arī, protams, sajūsmina, bet tas ir ārkārtīgi ātrs un ļoti bīstams, tāpēc nezinu, vai var teikt, ka man patīk rallijs.

Kāpēc Tu dodies uz Dakāru?

Tāpēc, ka tāds pasākums pastāv!

Ja sanāk laiks, piedalos arī motokrosā. Cīnos ne gluži par pēdējām vietām, bet...

Motokross ir stipri līdzīgs enduro, taču es netrenējos tikai pa krosa trasēm, tāpēc man ir sliktāka lēcienu tehnika. Trasēs, kurās mazāk tramplīnu, esmu konkurētspējīgs arī ar stipriem braucējiem.

Kā viss sākās?

Vienmēr esmu gribējis darboties ar močiem. Sāku 12 gadu vecumā ar mopēdiem, bet jau 16 gados biju motokluba Nākotne biedrs, tiesa, tas nebija uz ilgu laiku, jo sākās nesaskaņas ar treneri un paralēli arīdzan guvu traumas. Turpināt mācības vairs nebija iespējams arī finansiālo faktoru dēļ.

1995. gadā sāku nodarboties nopietni. Nopirku Honda CR250 - gluži jaunu krosa mocīti. Priekš iesācēja viss bija normāli, bet rezultātus tomēr gribējās redzēt ātrāk. Tikai vēlāk sapratu, ka jāpaiet kādam laikam, lai parādītos nopietni rezultāti.

Sekoja trauma, - lecot pārāk augstu uz tramplīna un nosēžoties uz akmens, tika salauzti abi papēžu kauli. Gadu notika nenopietni treniņi, lielākoties pa ziemu, kad bija mazāk darba.

Iespaidojoties no rakstiņiem avīzēs un žurnālos, izdomāju mēģināt braukt enduro. Nopirku tam laikam modernāko 4-taktu motociklu Yamaha WR400F. Šķita baigais nīkulis, ne vella negāja, bet nekas... aizgāja gluži labi! Pamats bija, intensīvāk sāku strādāt treniņos, un te nu mēs esam!

Pa ziemu nodarbojies arī ar skioringu?

Ar brāli esam nodarbojušies ar skioringu. Viņš uz slēpēm, es uz moča. Bija jautri! Apmēram astoņas reizes vienā aplī brālis padzīvoja ar degunu pa zemi. Nē, skioringu vairs nebrauksim...

Kādā līmenī ir Latvijas motosports?

Latvijai līmenis ir ļoti labs. Tādēļ, ka sporta veids ir dārgs, jāmeklē sponsori, lai sasniegtu labus rezultātus. Latvija ir maza valsts, atrast nopietnu sponsorus nav viegli, - jāmeklē ārpusē. Nedrīkst mest plinti krūmos! Dzīve iet augšup, naudas apjoms cilvēkiem, firmām palielinās. Izdodas tikai tiem, kas dara.

Ko domā par neoficiālām sacensībām?

Kamēr viss ir rotaļu līmenī – ļoti jauki. Tiklīdz parādās nopietnāki ātrumi un nopietnākas tehnikas, neoficiāļi paši sev var sagādāt lielas nepatikšanas. Gan iniciators un organizators var iekulties nepatikšanās, gan arī dalībnieki var gūt nopietnas traumas.

Tagad iespējams piedalīties tūrisma sacensībās, kurās drīkst izpausties ielas braucēji ar standarta moci.

Es braucu enduro un endurokrosa sacensībās, un tajās ir arī iesācēju klases. Tikko esi sācis mācīties braukt, tā drīksti tajās piedalīties! Jānokārto tikai sportista licence, un uz starta līnijas varēsi stāties kopā ar mani un citiem spēcīgiem braucējiem, bet rezultāts tiks vērtēts atbilstoši savai klasei.

Nav jārīko kaut kādi krūmu mači, ja to var izdarīt oficiāli.

Ļoti daudzi to arī izmanto un piedalās enduro sacensībās. Endurokross ar katru gadu kļūst arvien populārāks, un katras sacensības pulcē arvien jaunus braucējus. Pirmajās sacensībās bija aptuveni 30 braucēju, un katras nākamās sacensības papildināja vēl aptuveni desmit braucēju. Pēdējās sacensībās piedalījās jau 110 braucēji.

Arī Igaunijā šādās sacensībās startē aptuveni 300 dalībnieku (tajās piedalās arī braucēji no Somijas), bet Zviedrijā šis skaitlis ir 2300, kur tā dēvētais divu stundu offroad brauciens ir ļoti populārs. Tas šķiet interesants gan skatītājiem, gan braucējiem.

Šiem skaitļiem ir tendence palielināties.

Padomju laikos tomēr bija vairāk fanu...

Protams! Padomju laikos šādu ekstrēmu pasākumu bija stipri mazāk, bet tagad – spēj tik izvēlēties!

Kādas ir iespējas trenēties Latvijā?

Iespēju nav maz! Galvenais - izdomāt, ko īsti gribi, un nebaidīties kādam pajautāt, kā pareizi darīt, pie kā vērsties utt. Ja švaki ar finansēm, ej darbojies trenažieru zālē! Var trenēties arī mājās. Galvenais - izstrādāt sistēmu un to pildīt.

Viens ir fiziskā forma, bet otrs - tehnika uz moča...

Protams, šajā gadījumā vajag vairāk finanšu. Ja nav līdzekļu, tad jāmeklē sponsori, bet, ja nevar atrast sponsorus, tad ir kārtīgi jāmācās, jādabū labs darbs, kur nopelnīt un kur ir daudz brīva laika, lai trenētos.

Kur var trenēties smilšainām trasēm? Jūrmalā ir daudz smilšu, bet tā transportam ir aizliegtā zona.

Jā, situācija šajā ziņā nav patīkama, taču nav arī traģiska. Šad tad aizlaižam pa kluso arī uz jūrmalu, jo mūs neviens tāpat nevar noķert!

Smilšaina vide ir arīdzan armijas poligonos. Ādažu poligonā vienā daļā var trenēties. Vajag tikai pameklēt, - visu var atrast!

Kā trenēties, lai sasniegtu labu rezultātu?

Pamatus jāieliek jau jaunības periodā. Es nopietni sāku trenēties tikai 27 gadu vecumā, jo nebiju domājis, ka visa sistēma tā izmainīsies.

Kopš bērnības sapņoju piedalīties Dakārā, bet... par kādu naudu?

Visi lielāko panākumu pamati tiek ielikti treniņos jaunībā. Man daudz grūtāk nākas sasniegt to formu, ko cits ieguvis attīstoties. Pārējais atkarīgs no finansējuma. Pats ar motosportu sāku nodarboties tikai tad, kad biju atradis veidu, kā nopelnīt.

Vai ar motosportu var nopelnīt?

Ar motosportu var uztaisīt tikai lielu, treknu mīnusu savā, ģimenes un firmas budžetā. Tāpēc jāpelna tik daudz, lai mīnusa nebūtu. Jāsaprot arī tas, ka, ja gribi piedalīties Dakārā, tad to nekad nevarēsi izdarīt par savu naudu (ja vien neesi miljonārs). Pirmajā Dakārā, kurā piedalījos, pats ieguldīju pusi no vajadzīgajiem līdzekļiem; tagad, protams, krietni mazāk.

Kas ir tie trumpji, kas varētu vest tevi līdz uzvarai Dakārā?

Pagaidām tādu vēl nav. Trumpji vēl ir jādabū! Viens no tiem - pieredze, ko vajag uzkrāt; otrs – laba komanda un tehnika, ar ko iespējams konkurēt; trešais – fiziskā kondīcija. Un nauda..., bet tā vairs nav tik svarīga.

2004. gada Dakāras uzvarētājs Nani Roma piedalījās astoņās Dakārās. Nevienā no šīm sacensībām viņš nebija finišējis: vai nu motocikla problēmas, vai trauma... Tikai devītajās Dakāras sacensībās sportists tika līdz galam un uzvarēja. Man šī būs tikai ceturtā reize.

Cerams, tev nebūs vajadzīgi deviņi piegājieni, lai uzvarētu.

Nezinu. Dakāras rallijs nav prognozējams. Tas ir pārāk bīstams, līdz ar to - neparedzams pasākums. Braukšana ir ļoti ātra, un trīs nedēļu garumā nepieciešamas milzīgas koncentrēšanās spējas. Katra aizdomāšanās var maksāt dārgās laika minūtes. Nevar arī skatīties tikai uz ceļu, jo jāorientējas pēc leģendas. Ilgāk skatoties uz ceļa, var pabraukt garām kādam līkumam.

Vai tu nebiji tas braucējs, kas dziedāja braucot?

Jā, uzdziedāsim arī nākamajā rallijā! Kamēr mūs atbalsta Rīgas dome, tikmēr Rīga dimd. Tagad būs arī par armijniekiem kaut kas jāizdomā, jo mūs atbalsta arī Aizsardzības ministrija.

Div' dūjiņas...

Jā, Div' dūjiņas gaisā skrēja ir ļoti laba dziesma. Mēs varētu ar brāli divbalsīgi dziedāt!

Pastāsti par savu brāli Eināru Vinteru!

Brālis arī piedalīsies Dakāras rallijā.

Nesen bijām Arābu Emirātos, kur kopvērtējumā man devītā vieta, bet brālim – 12. Viņš parādīja, ka spēj braukt ļoti stabili, neatpalikt pārāk tālu.

Tas ir arī likumsakarīgi, jo trenējas viņš gandrīz tikpat, cik es. Ir arī bijuši panākumi. Vienu gadu viņš bija Baltijas čempions endurokrosā; šogad palika trešais, bet arī tas nav slikts rezultāts. Visās sacensībās, uzbraucot uz starta, ikviens ar viņu rēķinās, jo viņš daudz strādājis un tiecas sasniegt mērķi.

Kāda būs jūsu stratēģija 2007. gada Dakārā?

Brauksim kā komanda. Ja man būs lielākas izredzes, tad brālis brauks aiz manis kā neliela rezerves daļu noliktava, lai novērstu mazākus tehniskus defektus. Tomēr neko nevar zināt, jo tā ir Dakāra...

Mums būs divi mehāniķi – Aigars Rullis un Zigmunds Bartkevičs ; tehniskās palīdzības mašīna, kuru vadīs Jānis Gaigals. Viņš arīdzan mūsu komandas menedžeris.

Vai būsiet labāk sagatavojušies nekā iepriekšējā gada rallijam?

Nekā pagājušā gada – noteikti, jo tad mums bija ieslēgts ekonomiskais režīms, proti, braucu viens, bet mans mehāniķis kopā ar francūžiem.

Braucot divatā, vairs nav izdevīgi īrēt vietas diviem mehāniķiem, jo divu mehāniķu vietas izmaksā apmēram 25 000 eiro.

Par tādu naudu atmaksājas paņemt savu mašīnu, kas ir daudz drošāka, turklāt var paņemt līdzi daudz vairāk mantu.

Kā reaģētu, ja Tava meita vēlētos nodarboties ar ralliju?

Viss atkarīgs no viņas: ja tā ir sirds lieta - lai nodarbojas! Ārzemēs ir ļoti daudz sieviešu, kas ar šo sportu aizraujas nopietnā līmenī. Starp citu, viņas nav ne kroplas, ne muskuļotas, - gluži normālas meitenes.

Runā, ka treniņos pavadi vairāk laika, moci remontējot, nevis braucot.

Tā jau gluži nav! Ja treniņos kaut kas tiek darīts, tad - lai atrastu labāko variantu sacensībām. Ja es kaut ko skrūvēju, tas uzreiz nenozīmē, ka remontēju, jo kaut ko visu laiku vajag pielabot vai noregulēt.

Viens otrs kā uzsēžas uz moča, tā brauc... Tomēr pa smilšainu vai akmeņainu trasi nevar braukt ar vienādu amortizācijas regulējumu. Katrā trasē jāpārregulē amortizatori.

Dažreiz jau gadās arī tā, kad kaut kas atskrūvējies vai nolūzis, un nepieciešams remontiņš, bet tas nenozīmē, ka remontos pavadu visu laiku!

Vai Dakārā var iztikt arī bez mehāniķa?

Teorētiski varētu, bet iespējamība, ka šīs sacensības nobrauksi līdz galam, samazinās. 30% no braucējiem piedalās Dakārā bez mehāniķiem – tie ir tā dēvētie tūristi. Es uzskatu, ka viņu motociklam jābūt ļoti labā stāvoklī, lai tas pārdzīvotu visus ???pāridarījumus". Tieši mehāniķi var nodrošināt to, ka tiks iztīrīti un iesmērēti gultņi un ka eļļa tiks mainīta katru otro dienu, nevis ik pēc piecām.

Var arī viens pats nobraukt, taču tā būs tikai nobraukšana. Trasē šie meistari pārsvarā ir lēni, jo taupa motociklu. Viņi nedrīkst riskēt, - ja kaut kas salūzt, tad naktī pašiem jāveic remonts, bet jau četros no rīta jāmostas nākamajam startam.

Bieži vien ir tā, ka pirmais divdesmitnieks finišē ap četriem pieciem vakarā, bet tūristi iebrauc finišā tikai ap pusnakti.

Ar kādiem močiem jūs brauksiet?

Mums abiem būs vienādi moči. Brauksim ar jauniem KTM 660 motocikliem. Esam tos pasūtījuši un gaidām, kad dīleri piegādās, lai varētu pilnveidot.

Motocikli ir gandrīz standarta. Tie var attīstīt 65 Zs jaudu (LC4 motors). Maksimālais ātrums - aptuveni 180 km/h. Iespējams, viens no motocikliem būs aprīkots ar tādu pašu amortizāciju, kāda tā būs rūpnīcas braucējiem, tādēļ ātrums varētu pieaugt.

Rūpnīcas komandas, protams, brauks ar jaunajiem modeļiem, kas tirgū vēl nav pieejami. Tiem ir labāka amortizācija, mazāka vibrācija, niecīgāks svars, cits priekšējās dakšas leņķis un ergonomiskums. Tāpēc rūpnīcas komandu braucējiem atkal būs priekšrocības...

Cik izmaksā piedalīšanās Dakārā?

Lai piedalītos viens braucējs ar mehāniķi, izmaksas veido aptuveni 90 – 95 tūkstošus eiro (kopā ar moci). Diviem braucējiem šī summa ir teju uz pusi lielāka. Precīzu summu nevar nosaukt, jo viss strauji mainās: izmaksas, inflācija, darbinieku algas.

Nav iespējams algot mehāniķi par tādu naudu, kāda ģeldēja pirms diviem gadiem. Viņi paģēr tādu rēķinu, ka tu sāc apdomāt – varbūt tās naktis vajadzēja pašam pavadīt, labojot moci!?

Vai brauksi ar moci, kad vairs nenodarbosies ar motosportu?

Noteikti! Brīvajā laikā daudz patīkamāk ir braukt ar moci, nevis ar auto. Ceru, ka rallijā startēšu vēl ilgi! Jo nobriedušāks, vecāks, ar lielāku pieredzi un izturību tu esi, jo vieglāk viss padodas. Rallijs nav tā disciplīna, kur nepieciešams sasniegt maksimāli labus rezultātus maksimāli īsā laikā.

Bieži vien braucēji, kuriem jau 40 gadu, brauc ļoti labi. Ir arī tādi, kuriem 50, bet viņi tik un tā turpina...

Pievienot komentāru

tavs vārds *
tavs viedoklis *
drošības kods

 

* - lauciņi ar zvaigznīti jāaizpilda obligāti

Sākumlapa Lietošanas noteikumi Vakances Reklāma Kontakti Trases Rss