Acīmredzamais
Ilona Ķirse
Datums: 27.01.2009.
Rubrika: Sievietēm
Nu bija klāt īstais pavasaris, lai beidzot pastaigātu pie instruktora un iemācītos braukt ar moci. Lai gan periods no pirmā apļa figūru laukumā līdz CSDD inkvizīcijai ievilkās līdz 3 mēnešiem, te nu es biju: dažu soļu attālumā līdz kārotajām tiesībām.
Kā jau parasti steigā un uztraukumā, papildus rodas sarežģījumi. Izrādās, eksāmenu nevaru sākt kārtot, pirms nav nomainīta mācību braukšanas atļauja, jo uz tās vēl - pirmslaulību uzvārds. Kad pēc 30 minūtēm iedrāžos pie norīkotā inspektora, savā priekšā ieraugu kalsnu, pašpārliecinātu dāmu melnās drēbēs, kas bargi vaicā: „Kāpēc Jūs tik ĻOTI kavējat?”. Tiekam skaidrībā, jau pēc brīža esam laukumā.
Pirms sākt, viņa draudošā balsī pavēl: “Lūdzu, izpildiet komandas ĀTRI! Un izmantojiet vismaz otro ātrumu.” Šis uzstādījums mani nedaudz nobiedēja, jo biju pārliecināta, ka labāk lēnāk, nesteidzoties, lai nekas nesamisējas.
Izbraucu lielo čūsku, pēc kuras tiku piesaukta klāt. Inspektores acis kvēloja! Nu viņa šņāca: „Es taču teicu: ĀTRI!!!”. Sabijos ne pa jokam. Atzīšos, tieši lielo astotnieku tajā brīdī nepratu izpildīt ātri. Satraukums darīja savu. Apgriezos riņķī, palielināju ātrumu, pārslēdzos uz otro un pat uz trešo, kas, protams, lika nenormāli sanest, kā rezultātā notriecu no sava ceļa oranžo zīmi. Brīnums, ka vispār sabremzējos,- no malas esot izskatījies, ka nositīšos.
Pienāku viņai klāt un manu sejā triumfu: „Motociklistam jāprot braukt ĀTRI!”. Es: „Te, laukumā, kur pat nav drošības sistēmas? Un kā Jūs nosakāt ātrumu?”. Taču diskusijai nav jēgas, jo eksāmens izgāzts ar acīmredzamu crashu.
Šai aizejot, aculiecinieki sāk stāstīt: „Viņai patīk, lai brauc ātri! Arī pilsētā. Ne uz 50, bet uz visiem 65! Citādi pie viņas nenolikt!” Rodas šādas pārdomas: „A kāda man daļa, kas viņai patīk? Tā nav privāta ballīte! Te nav subjektivitātes! Tikai tādēļ, ka pseidorokerienei pie 40, iespējams, ir kaut kādi kompleksi un vēlme izrādīties, man ir jācieš?”.
Neko darīt, nonāku pie cita mēģinājuma. Pietiekoši patīkams puisis, nomierinoša balss. Uztraucos, bet “eju” uz priekšu - pa diviem mēģinājumiem uz katru figūru. Arī šim ātrums visu laiku pa mazu (nav nemaz tik mazs,- tie, kas stāv malā, to var apstiprināt), bet ļauj kustēties tālāk. No astotnieka izbraucot, esot roku pacēlusi par vēlu, bet kurš to tagad var pierādīt (kā vēlāk izrādās, tieši to leņķi kamera netver). Otrs mēģinājums, kā visi iepriekšējie, veiksmīgs. Pirms ieskriešanās viņš sāk draudēt: „Ja nesāksiet braukt ātrāk, Jums eksāmens beigsies”. Izbraucu. Izrādās, esot pirms tam bijis jāizbrauc baļķis. Lai atkārtoju tieši tādā secībā. Kāpēc? Pēc likuma figūru secību varam izvēlēties paši! Bet tajā brīdī nestrīdos. Ieskrienos vēl - tik ātri, cik ļauj mana komforta sajūta, lai neapdraudētu dzīvību (sākumā taču vajag braukt uzmanīgāk, vēl jau nav piešauts). Piebraucu, nostopēju un ...staroju! Jo zinu, ka esmu TO izdarījusi. Šis pienāk un paziņo, ka diez kas nav - esot pa tālu apstājusies. Paskatāmies kopā: nav nemaz tik tālu - kādi 15 cm. Un vispār - viņš nevarot ieskaitīt, jo es visu laiku esot braukusi pa lēnu.
- Uz kāda pamata Jūs to varat apgalvot?
- Tas ir acīmredzami.
- Kam acīmredzami?
- Man. Un vispār, es Jūs brīdināju.
Tātad - draudu izpildīšana.
Nu nebija tā izgāšanās. Tas bija kaut kāds kārtējais princips. Es vēl, turpat stāvot, acīs skatoties, jautāju: “Kāpēc Jūs tā darāt, esmu taču nolikusi?”
Bet nu eksāmens neieskaitīts. Parakstos zem “nepiekrītu” un jau pēc 5 minūtēm esmu pie cienījama priekšnieka, lai izstāstītu savu bēdu. Jau pēc 2 minūtēm arī inspektors klāt - tātad sajutis, ka nebūs labi,- kā saka krievi, „pogorjachilsja”. Sākam nelielu diskusiju, bet viedais priekšnieks nevar izšķirt strīdu, nezinot apstākļus.
Uzrakstu parastu iesniegumu jeb sūdzību un jau pēc trīs nedēļām esmu Miera ielā. Jau sagatavojos baigajai aizstāvības runai, taču mani atbruņo pieci smaidīgi, miermīlīgi kungi, kuri esot jau pieņēmuši pozitīvu lēmumu par labu man. Viņi varbūt piekrīt, ka ātrums varēja būt arī lielāks, taču mans novērojums par to, ka laukumā nav radaru, kas fiksētu ātrumu, esot pārāk spēcīgs arguments. Tāpat arī par drošības sistēmas neesamību, par figūru secības izvēli utt..
Vēl divas nedēļas, un esmu ieradusies uz kārtējo pārbaudījumu. Nedaudz pārsteidz fakts, ka atkal jāmaksā par eksāmenu (Kāpēc? Ja toreiz džekiņš nebūtu piekasījies, man taču, iespējams, nebūtu jānāk šodien). Bet nav laika strīdiem.
Trāpās viens no tādiem inspektoriem, kas nemēdz skatīties cilvēkiem acīs. Diemžēl esmu arī viņu vērojusi darbībā. Vienreiz laukumā dzirdēju, kā viņš otru inspektoru mēģina sakūdīt, lai tas savam eksaminējamajam neieskaita figūru.
Dodamies ceļā. Līst lietus, bet tas varbūt pat labāk. Iemesls, lai nekur neskrietu. Kā vēlāk atklājas, inspektors nepieļāva maksimālā ātruma samazināšanu šī “nenozīmīgā” iemesla dēļ. Par to, ka pie zīmes 70 vienu posmu nobraucu uz 65, vēlāk dabūšu četrus punktus. Lietus turpina līt, asfalts, tāpat kā sliedes un bruģis, turpina slīdēt. Bet man garīgais labs - redzu, ka neblamējos.
Te ieraugu kādā no āra pulksteņiem, ka braucam jau stundu. Un sāk tīri fiziski apnikt, jo spriedze jau nekur nav zudusi. Džekiņš acīmredzami krāj punktus: dažos sarežģītos krustojumos laiž pa vairākiem lāgiem- ja nu iekritīšu? Maršruts izvēlēts viltīgi- ir Pārdaugavā vietiņas, kur zīmes ne vienmēr loģiski saliktas, kur vienvirziena ceļš pārvēršas par divvirzienu, bet jau pēc mirkļa - atpakaļ. Un tik kreisos pagriezienus! Bet turpinu braukt, pat smaidu par uzkrītošo spīdzināšanu.
Esam klāt. Spriedze sasniedz savu kulmināciju, kad lieku nost moci: neizņemu no ātruma, tas noraustās un gandrīz nokrīt! Tādā kā filmas palēninājumā izdodas to noturēt.
Inspektors iesauc mašīnas salonā un sāk purināt galvu, vaimanājot: “Nu nezinu, nezinu, nezinu, nezinu...Man nepatika, nepatika, nepatika”, un tā kādas divas minūtes. Puisis intriģē kā detektīvfilmas varonis. Turpina izrādīt savu varu un mēģina iebiedēt. Ļoti labi zinu, ka nolikusi esmu. Kad saņemu lapu, pilnu aprakstītu ar vieninieciņiem un vienu četrinieku, tomēr aptveru, ka eksāmenu ir ieskaitījis. Sniedzu roku spiedienam, kas tiek noignorēts. Bailes, ka devu kukuli?
Secinājumi? Varēju vēl mierīgi turpināt sūdzēties un tiesāties. Par to, ka man ir nozagta motosezona, jo tiesības dabūju tikai septembrī; par to, ka pa lietu tiku mocīta ilgāk par stundu; par to, ka inspektori turpina uzvesties pārāk valdonīgi un diktatoriski; par to, ka tie mazie punktiņi pa vieniniekam nemaz visi nebūtu pierādāmi, ja tiktu noskatīts video (jo šoreiz tiešām braucu labi); par to, ka viņš vēl eksāmena beigās mēģināja psiholoģiski ietekmēt; par to, ka bija otrreiz jāmaksā par eksāmenu; par to, par to, par to... Taču tad, kad rokās turi reālu, siltu tiesību apliecību ar A burtiņu un savu smaidu virsū, to visu nemaz nekārojas darīt!
Komentāri
Harlita @ 13:22 02.02.2009.
Rakstam bija nedaudz cita ievirze, nekā tagad ir aizgājuši komentāri....
Aldon, nomierinies, pats arī nepiedzimi ar motoru starp kājām un neviens nav piedzimis,visi kādreiz ir mācījušies.
Tikai atšķirība tā, ka agrāk nebija tādas sankcijas par braukāšanu bez tiesībām, tāpēc varēja "trenēties", cik uziet un tie, kuri tagad ir pieredzējuši braucēji, vairākus gadus ir braukuši bez kategorijas.
Bet tagad ir citi laiki, tāpēc cilvēki sāk ar tiesību likšanu vispirms. Un tas maksā NAUDU, lielu naudu, tāpat, kā katrs nenokārtotais/izgāstais eksāmens. Un es domāju, ka sakarīgi cilvēki, kad noliek tiesības, uzreiz neiedomājas sevi par meistariem (protams, ir arī tādi), tad tikai sākās īstā mācīšanās, bet jau patstāvīgi, pamazām, ar savu, bet iesācējiem piemērotu agregātu.
Ja man ir pilnā A kategorija, tas vēl nenozīmē, ka es ņemu no garažas savus 115 zirgzpēkus un 370 kg un lienu starp smagajām mašīnām... to, ka māku braukt teikšu, kad būs aizvadītas kādas 2, 3 sezonas dažādos ceļa un laika apstākļos.
Tāpēc nevajag visus likt vienā maisā un uzskatīt, ka tiem, kuri tikko ieguvuši A kategoriju bez maz vai nav tiesību braukt.
Instruktoriem jau, protams, būtu izdevīgi,ja apmācāmie visu vasaru pie viņiem riņķotu un piķotu, tāpat arī CSDD nāk naudiņa, ja kādam ir vairākas reizes jāatkārto eksāmens un par to arī bija šis raksts, ja kas.
,,,,,, @ 11:32 02.02.2009.
precizeju - visi motobrauceji kauktkad krit... vieni ceļās un brauc, citi ceļās un nebrauc...un ir tie, kas vairs neceļās
Jau ir A, bet intereses pēc @ 10:57 02.02.2009.
Vai šogad jau būs visiem obligāti jāliek arī teorija, pat ja jau ir B kategorija?
CSDD lapā uz doto brīdi nav teikts, ka visiem obligāti. Varbū vnk. vēl nav jaunā info ielikta?
csdd
maniac @ 09:18 02.02.2009.
Manai A kategorijai šogad būs 32 gadi. "Atdzimis" braucējs esmu gadus desmit.Sezonu neslēdzu jau trešo gadu. Tas tā - informācijai.:-)
Aizpagājšgad kopā ar čomu, kurš mācījās, pabraukāju pa to laukumu. Un... štanga! Nekas nesanāca! Pāc tam kādus 3-4 vakarus pēc darba braucu uz to laukumu (čangaļa spītība :-)), kamēr jau sanāca daudz maz pārliecinoši. Nopriecājos, ka eksāmens vairs nav jāliek.
Par krišanu. Nav nekas jauns: motociklisti dalās divās grupās- tajos, kas jau ir krituši, un tajos, kas to vēl darīs. Pašam šis cipars ir 3. Pirmo mācību saņēmu 10 gadus atpakaļ: šortos, T-kreklā uz grantēta ceļa ar 2.pārnesumu uz līdzenas vietas! Ceļgals veseļojās 3 mēnešus. Pārējās divas reizes šoziem. Viena no reizēm - Jaungada naktī. Pašam ne skrambiņas, mocim - nieki. Secinājums: ja nav "sveša" āda- cieš savējā...
Saaatans @ 08:52 02.02.2009.
Vispaar jau labaak kaadu gadu pabraukaaat ar skuteru un tad skatiities uz moci! Parasti jau pirmais kritieens izskir buus brauceejs uz 2 riteniem vai ne!!
Negantelis @ 15:57 01.02.2009.
Ja nevarat lietū uz 50 vai 70 pabraukt tad nafig jums vispār mocis vajadzīgs. Sauksiet evakuatoru lai no Siguldas atpakaļ uz Rīgu atved. Vi brauksiet uz 30km/h
Negantelis @ 15:55 01.02.2009.
Un speciālie tiem vai drīzāk tām, kas nesaprot ka ar moci IR JĀMĀK BRAUKT.
Un jo vairāk tu māki jo drošāk tas ir.
Un ja tu iesācēj redzi ka kāds brauc divreiz ātrāk par tevi tad pirms ver vaļā muti podomā. Jo iespējams viņš tā pat kā domāt par situāciju uz ceļa ari ar moci māk braukt par tevi reizes desmit labāk.
Visi nav vienādi. Varbūt tu tik vien spēj kā lūrēt spidometrā lai nepārsniegtu 50/kmh un tev ir bail no smagajām mašīnām. Bet citiem ir cita meistarība un viņi redz,domā un dara daudz labāk kā tu.
Ps.Pie mācētājiem noteikti nav pieskaitāmie jaunie mega krutie braucēji kas sapirkušies baikus un tiko dabūjuši tiesības,ja vispār ir dabūjuši.
Negantelis @ 15:45 01.02.2009.
Varu pateikt tā.
Jaunie!(īpaši tie kas liek tiesības) Nu beidziet vienreiz teikt: Es braucu labi utt.
Nu nav tā. It īpaši ja runa iet par sievietēm tad jūs konkrēti pārvērtējat savas prasmes. Abi dzimumi.Neviens jūs nebraucat labi. Nobraucat vismaz gadus 3~4 dien dienā pa intensīvas satiksmes ceļiem un tikai tad sākat domāt par kaut ko tādu.
Tas ka tik daudz cilvēku izkrīt eksāmenā ir stulbi, BET
Daudzi tik tiešām tiek izgāzti.
Daudzi arī paši konkrēti nolohojas.
Daudziem arī noveicas.Un kā puņķi uz drāts tirinoties eksāmenu noliek. Kautgan no malas skatoties redzams ka paši nesaprot ko ar to moci vispār dara.
Un tikai neliela daļa izbrauc eksāmenu pārliecinoši un viņiem paveicas ka nepiekasās.
Bet vispār. Mocis ir nopietna lieta. Saldajiem nav domāts.
Nav lemts.
Harlita @ 19:01 31.01.2009.
Mhm, man arī k-kā neticējās, kad cilvēks stāstīja par tiem 50 km/h, bet nu nez... apgalvoja, ka eksāmena pieņēmējs bija jau ir kā ieskaitījis, viss ok, bijis 30 km/h, bet pēc tam tas otrs apstrīdējis nezin kādā sakarā...
Savā eksāmena dienā es pirms tam vēroju iepriekšējo eksāmenu, kā 3 džeki uz laukuma izlidoja, tiesa, vienam nepaveicās, jo bija k-kas ieklemmējies un viņš nekādi nevarēja dabūt neitrālajā pie stoplīnijas... mocījās, mocījās, kamēr inspektoram apnika - pienāciet citreiz....
.... @ 15:53 31.01.2009.
tas kam "juura lidz celjiem" ir nedamacita loha talakaa stadija
Pievienot komentāru
* - lauciņi ar zvaigznīti jāaizpilda obligāti
